Mannerheima svinīgās vakariņas

Maršals C.G. Mannerheims bija pazīstams kā prasīga personība, kas izvirzīja šādas prasības arī virtuvēm un restorāniem, ko apmeklēja. Viņa galda manieres bija zināmas visur un par tām daudz runāja. Viņam patika vakariņot kompānijā, un to viņš izvēlējās ļoti rūpīgi. Kā gurmānam viņam patika izvēlēties gan ēdienu, gan tam paredzēto dzērienu. Par viņa mīļāko ēdienu viņš uzskatīja kūpinātu sivēnu, kas bija pildīts ar griķiem. Ceptu sivēnu personīgi šķēlēja šefpavārs. Mannerheims nekad noraidīja arī labu vīnu; viņa bezierunu mīļākais bija "Le Cardinal". C.G. Mannerheims savas ēšanas tradīcijas veidoja, ņemot vērā gan franču, gan krievu virtuvi. Visvairāk stāstu ir par maršala sakrautajām šņabja glāzēm. Dažiem tas tecēja rokā, citiem uz galda. Ja kāda pilīte nokļuva uz šķīvja kopā ar ēdienu, maršals varēja brīnīties un jautāt: "vai ēdienu nepieciešams nogaršot ar degvīnu, atšķaidīt mērci, vai varbūt ēdienam ir kāda cita vaina?" Viņam nebija grūti izdomāt kādu niecīgu atrunu. Par šī šņabja glāzes pārpildīšanas paražu izplatījās dažādi stāsti. Reiz kāds ģenerālis pajautāja Mannerheimam par šīs paražas izcelsmi. Mannerheims pastāstīja, ka Krievijas armijā, kad notika manevri un virsnieki tika baroti uz valsts rēķina, brokastīs pienācās viena, bet pusdienās divas devu degvīna. Tā kā valsts visu apmaksāja, katrs lika glāzi piepildīt cik vien pilnu iespējams. Viņš vienmēr lietoja malku pirms ēšanas, dažkārt pat vairāk nekā vienu devu, kas saskaņā ar krievu paražām ir pilnīgi pamatoti.